Kas agrāk atradies viesnīcas Latvija vietā? Būvniecība

Kas agrāk atradies viesnīcas Latvija vietā?

Trešdiena, 17 janvārī, 2018

Vecāko paaudžu rīdzinieki nereti gremdējas atmiņās par leģendāro „Piena restorānu”, kas pēckara gados darbojās vietā, kur vēlāk uzcēla viesnīcu „Latvija”. Taču daudzus pārsteidz, ka krodziņš ar savdabīgo nosaukumu atklāts vēl pirmskara 30. gados. Tolaik Rīgā bija pieci šāda veida dzeršanas iestādījumi. Tiesa, dzērienkartē nebija alkohola. Toties piens, kefīrs un rūgušpiens gan...

Pēc Kārļa Ulmaņa ierosmes

Iecere Rīgā atvērt piena restorānu pieder tālaika prezidentam Kārlim Ulmanim. Šādi viņš gribēja ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus – rast noietu vietējo lauksaimnieku produktiem un reizē uzsākt cīņu ar zaļo pūķi. Tomēr Ulmanis nebija pasaulē pirmā piena restorāna idejas autors. Pirmie piena restorāni parādījās jau  krietni senāk Francijā. Rīgā pirmais tika atklāts 1936. gadā Kronvalda parkā, kuru toreiz dēvēja par 15. maija dārzu.

Pirmskara laikrakstos aplūkojamas fotogrāfijas, kurās prezidents pusdieno „Piena restorānā” kopā ar Piensaimnieku savienības vadību. No dzērieniem vien piena produkti. Ēdienkartē bijuši kartupeļi, dārzeņi, gaļa, taču ne piles alkohola.

30. gadu otrajā pusē Rīgā tika atvērti vēl vairāki citi piena restorāni. Divi no tiem atradās Vērmanes dārzā, pārējie - Arkādijas parkā, 15. maija dārzā, Elizabetes un Brīvības ielu krustojumā.

Annas Vērmanes mantinieks

Kolekcijā ir atklātne, kurā šī ēka aplūkojama cara laikā: divstāvu koka namiņš ar balkoniņu otrajā stāvā. Nebūt neizskatās pēc restorāna. Tolaik tā bija dzīvojamā ēka, kurā mitinājās viens no slavenā Vērmaņdārza dibinātājas Annas Vērmanes pēctečiem. Ēku uzcēla 1874. gadā. 1919. gadā nama jaunais īpašnieks otrajā stāvā bija iecerējis atvērt kinoteātri. Taču pilsētas varasiestādes viņam to liedza: tā kā ēka bija celta no koka, tā neatbilda ugunsdrošības prasībām. Tolaik pilsētā kinoteātri mēdza degt. Drīzumā pirmajā stāvā tika atvērts krodziņš „Dancing Palace”.  

Laikrakstu pirmajās slejās „Dancing Palace” nonāca 1925. gadā, kad tur norisinājās Latvijā pirmais vīriešu skaistumkonkurss „Misters Rīga”.

Uzvarētājs saņēma patiesi greznu balvu - Šveices zelta pulksteni. „Dancing Palace” ir nozīmīga vieta arī latviešu glezniecības vēsturē, jo tur notika pirmā talantīgā mākslinieka Kārļa Padega, ko dēvēja par Rīgas dendiju, darbu izstāde.

Laikam ritot, modē nāca kabarē teātri. Taču par būvniecību atbildīgā iestāde jau atkal lika sprunguļus uzņēmēju riteņos. Rūpēs par apmeklētāju drošību ēka aizvien tika uzskatīta par lielu risku ugunsnelaimei. Visbeidzot 1936. gadā Piensaimnieku savienībai izsniedza būvniecības atļauju, un namā atļāva atvērt piena restorānu. Tā bija laba vieta preču noietam.

Bērnības saldējums

Pēc kara restorāna vietā mājvietu atrada saldējuma kafejnīca, taču “Piena restorāns” pārcēlās uz restorāna „Esplanāde” telpām. Saldējuma kafejnīcu tautā dēvēja par „Devīto vilni” – tā bija atsauce uz slavenās gleznas kopiju, kas tur stāvēja pie sienas. Vairums atzīst, ka saldējums tur garšoja izcili.

„Triju veidu bumbiņas ar dažādiem ievārījumiem. 60. gados tas bija kas neierasts. It sevišķi, ja tev bija pieci gadi...”

Citiem spilgtākās atmiņas par saldējuma kafejnīcu saistās ar kūkām, pildītām ar putukrējumu – tolaik tādas Rīgā nekur citur negatavoja.

Kāda rīdziniece atceras: „Tā bija mūsu tikšanās vieta. Tur rīkojām mirklīgas tikšanās, kur cits citam nodevām lekciju konspektus...”

Kas par virtuvi!

Savukārt uz „Piena restorānu” daudzi devās baudīt svētdienas pusdienas ar vecākiem, jo tur bija patiesi lieliska virtuve. Par to atmiņās gremdējas ne vien tālaika bērni, bet arī pieaugušie.

Lūk, ko raksta bijušais mūziķis Boriss Sorkins: „”Piena restorāns” bija ļoti demokrātiska iestāde, te bija tādas cenas, ka pat studenti varēja atļauties papusdienot. Nevarēja salīdzināt ar „Astoriju” un „Rīgu”. No ēdienkartē piedāvātā klāsta visvairāk biju iecienījis trīs ēdienus: sīpolu siteni ar maigu, mīkstu cūkgaļu krējuma mērcē, sutinātus pelēkos zirņus ar ceptām ribiņām (tā bija neaizstājama uzkoda pie alus) un „Zemnieku brokastis” – kaut kas līdzīgs kartupeļu salātiem ar gaļas gabaliņiem. Tam virsū pārlēja jēlu olu, un tad gatavoja cepeškrāsnī. Rotāja ar dillēm un marinētu gurķīti. Lēti un neticami garšīgi... Un vēl „Piena restorānā” spēlēja visai pieklājīgs ansamblis, kura repertuāru veidoja 20. gadsimta sākuma salonmūzika, kā arī mūzika no Abrahama, Dostāla, Lehāra un Kalmana operetēm...”

Aizgājušo laiku zīmoli

1965. gadā zīmīgo ēku trokšņainajā krustojumā norobežoja ar celtniecības sētu, bet vēl pēc diviem gadiem tā pazuda no zemes virsas kopā ar visu pārējo kvartālu, paliekot vien atmiņās un vēstures lappusēs. Šo iekārojamo vietu atbrīvoja daudzstāvu viesnīcas „Latvija” būvniecībai. Kronvalda parka restorāna liktenis izvērsās citādi. To sagrāva kara laikā, taču 60. gados pēc Josifa Goldenberga projekta tur uzcēla jaunu piena restorānu. J. Goldenbergs ir autors arī tādām nozīmīgām tā laika celtnēm kā „Jūras pērle” un „Bērnu pasaule”. Vēlākos gados bijušajā restorānā atklāja kafejnīcu „Ainava”.

Bijušo piena restorānu un „Ainavas” vietā mūslaikos iekārtojušās jaunas kafejnīcas un restorāni, bet mūsu un mūsu vecāku paaudzes restorāni zuduši reizē ar laikmetu.

Avots: riga.lv
Sandra Fomina @nadja
žurnāliste
6 gadu 1 mēnesis 26 dienu portālā
Bija online 24 martā 19:56
Meklētājs būvniecības nozarē

Pakalpojumu atlase pēc tēmas