Karstā nakts: kā tiek asfaltētas Rīgas ielas?

Maiņa ilgst pusi diennakts, brigādē ir aptuveni 30 vīrieši. Svaiga, karsta asfalta “uzglabāšanas laiks” ir tikai dažas stundas, tāpēc par kafijas pauzēm un pilnvērtīgām vakariņām var tikai sapņot. Karstums, troksnis, specifiskā smaka… 

Ar strādniekiem tikāmies aptuveni pusnaktī pie Deglava tilta – pie tā “no nulles” bija nepieciešams asfaltēt Vagonu ielu un Augšielu, kas nesen tika izremontētas globāli. Tās ir ielas, kas pieved pie slavenā “Daugavas” stadiona.

Galvenais, lai nebūtu lietus

Silta, sausa vasaras nakts. Ārā jau ir tikpat karsti, kā dienas saulē, bez nokrišņiem.

“Ja šodien būtu lietus, visu procesu nāktos atlikt uz citām dienām,” sacīja par abu ielu remontdarbu veikšanu atbildīgais meistars Oskars Rikmanis. “Parasti mēs klājam asfaltu no plkst. 22.00 līdz aptuveni sešiem rītā, bet te darbu ir vairāk, tāpēc šodien mēs sākām plkst. 19.00 un līdz septiņiem rītā būsim pilnībā pabeiguši Vagonu ielu. Vēl ir labi, ka iela ir pilnībā slēgta, netraucē garāmbraucošas mašīnas vai kājāmgājēji.”

 

Oskaram mugurā ir zaļa veste – tā nosaka, kurš ir maiņas “vecākais”. Pārējiem darbiniekiem mugurā ir spilgti oranžs apģērbs ar atstarotājiem.

 

Svaigais asfalts tiek ražots rūpnīcā Vangažos. Naktī, kad šosejas ir tukšas un pilsētā nav sastrēgumu, ceļš līdz Rīgai aizņem aptuveni pusstundu, maksimums – 45 minūtes. Asfalts tiek pārvadāts lielās kravas automašīnās, pēc tam tas pa daļām tiek pārliets īpašās asfalta ieklājēju tvertnēs. Konkrētā bitumena maisījuma “dzīves ilgums” ir stingri ierobežots – runa ir par divām – trim stundām. Parasti darbinieki ar darbu tiek galā divu stundu laikā. Palīdz arī siltais laiks – vasarā asfalta maisījums atdziest lēnāk.

 

Vīru darbs

“Mums jāasfaltē 480 metri, sākot no tilta,” turpina Oskars. “Ar diviem asfalta ieklājējiem šķiet, ka darba nav ļoti daudz, taču ir savas nianses. Piemēram, ir šīs “drošības saliņas” ceļa vidū, lai norobežotu divus mašīnu kustības virzienus, kas paredzētas kājāmgājējiem. Kamēr visa tehnika tām apbrauc apkārt vairākas reizes, visi pagriezieni, lai viss būtu līdzeni… tam aiziet laiks. Pēc tam uz šīs saliņas jāatstāj vieta zīmei, jāizveido kājāmgājēju ietve, jāuzber zeme un jānorobežo zaļā zona, kur augs zāle. Tas viss ietilpst mūsu pienākumos.”

 

Objektā strādā aptuveni 30 cilvēku, ieskaitot šoferus, tehnikas operatorus, koordinatorus un tos, kuri darbā tehniku neizmanto. Saprotamu iemeslu dēļ sieviešu šeit nav, tikai spēcīgi vīrieši – darbs ir fiziski smags un prasa izturību.

 

Asfalts tiek klāts divos slāņos, katru no tiem izlīdzinot ar veltni un ar rokām. Ar ūdeni tas pēc tam apliets netiek, ūdens traipi un peļķes veidojas no veltņiem. Tiem ūdens nepieciešams, lai pie smagā cilindra nepieliptu karstā asfalta gabali.

 

Eļļainie traipi uz svaiga asfalta virsmas jau ir tas, kas “izspiests” no asfalta pēc tā nolīdzināšanas.Daudzi autovadītāji un riteņbraucēji zina, cik svaigs asfalts ir slidens tieši šī eļļainā slāņa dēļ. Meistari iesaka pirmās divas nedēļas pēc ielas seguma maiņas pa šādu ceļu braukt uzmanīgāk. Ar laiku eļļa “pazudīs” pateicoties simtiem mašīnu riteņiem un nomazgāsies ar lietu, bet pats asfalts kļūs gaišāks.

Romāns Kleins ir šajā objektā strādājošā ceļu būves uzņēmuma pārstāvis. Mēs pie viņa devāmies svarīga uzdevuma laikā – asfalta līmeņa regulēšanā, kas nepieciešama, lai nākotnē tam nodrošinātu pienācīgu ūdens novadīšanu.

 

Svarīga nianse – pēc tam, kad veltnis izlīdzinājis segumu, nepieciešams ar lāpstām to notīrīt un līdz nepieciešamajam līmenim paaugstināt smagos lūku vākus. To, kur tieši tas jādara, priekšā pasaka īpašas atzīmes uz apmalēm.

Vietas, kur atrodas kanalizācijas režģi, uz apmalēm atzīmētas ar zīmi “#”. Protams, arī šīs vietas ir rūpīgi jānotīra.

 

Viens no asfalta ieklājēju operatoriem ir Edgars. Šajā jomā viņš strādā jau 10 gadus. Viņš ar mums dalījās ar nelielu noslēpumu, kā asfalta ieklājēja vadītājs un smagās automašīnas vadītājs savā starpā sazinās lielajā troksnī. Ar signāltaures palīdzību. Ja signalizē, tad vajag apstāties, signalizē vēlreiz – var turpināt kustību. “Protams, var mēģināt signalizēt ar gaismām, bet nav tas pats efekts,” joko vīrietis.

 

Kas ir visgrūtākais?

Kā saka meistars, grūtākais ir pielāgot organismu šādam darba režīmam. Ir labi, ja objekts ir tāds, kā šeit – neliels un to var pabeigt vienas nakts laikā, bet, ja nepieciešams uzklāt asfaltu kilometrus garam jaunam ceļam? Tad strādāt nākas katru nakti visu nedēļu, 12 stundas katru dienu. 

Ar asfaltu ir jāstrādā ātri un bez aizķeršanās, jo maisījums ir jāpaspēj uzklāt līdz brīdim, kad tas sacietē (tad tas vairs nav lietojams). Kafijas pauzes vai pārtraukumi ēšanai izpaliek. “Viss ir kustībā,” smejas strādnieki.

Reizēm par tehnikas troksni, kas traucē gulēt, sūdzas tuvāko māju kaimiņi. Taču visbiežāk cilvēki saprot, ka tas ir tikai īslaicīgs traucēklis.

Arī tumsā strādāt ir grūti, acis ātri nogurst, taču tas vēl nav tas sliktākais. Vissvarīgākie ir laika apstākļi.